Nedaudz par sapņu vēsturi

Senie Ēģiptieši centās saprast, ko pareģo sapņi. Papirusa sapņu grāmatā, kas radusies gandrīz piecpadsmit gadu simteņu pirms Kristus dzimšanas, skaidroti daži sapņu simboli. Ja cilvēks, piemēram, nosapņoja, ka viņam izkrīt zobi, tas nozīmēja, ka radinieki perina sazvērestību un grib viņu nogalināt.

Sapņi ir viena no noslēpumainākajām cilvēka psihes parādībām, kuru līdz galam vēl nav izdevies izpētīt. Uzskata, ka sapņošana ir parādība, kas notiek zemapziņas pasaulē, kad objektīvās sajūtas ir atslēgtas. Senajā Ēģiptē sapņu izskaidrošanu saistīja ar dvēseles esamību un tās nemirstamību.

Senās vēstures hronikas liecina, ka jau senās Ēģiptes Vidus un Jaunās valsts periodā (2.-1.gs.p.m.ē.) valdniekiem piederēja vesels sapņu pareģotāju štats. Par tiem varēja kļūt visgudrākie priesteri vai to kalpi, kuri izmantoja vissenāko sapņu tulku cilvēces vēsturē, kas bija rakstīts uz papirusa tīstokļa un saucās Česters - Bītlijs III.

Freida un Junga sapņu teorijas

Lai gan viņa viedoklis  savā ziņā bija uzlūkojams par vienpusīgu un mūsdienās valda uzskats, ka Freids pārāk lielu nozīmi piešķir seksuālajai jomai, tomēr viņš pārvērta ieskatu par sapņiem. Piepeši izrādījās, ka metaforiskajām ainām un pārvērtībām, ko pieredzam nakts “ceļojumu laikā” , piemīt personiska iekšēja jēga. Turklāt Freids lauza iesīkstējušos  Viktorijas laika uzskatus, kad aizliegta bija pat seksa pieminēšana vien.

Saskaņā ar Freida domām sapņos izpaužas aizliegtās seksuālās vēlmes, kuru izcelsme meklējama bērnībā. Freids, tāpat kā senie grieķi, uzskatīja, ka, izprotot cilvēka sapņus, iespējams viņu dziedināt. Galvenā atšķirība bija tā, senie grieķi ar sapņu skaidrošanu tiecās atvieglot fiziskas kaites, bet Freids centās ārstēt emocionālus traucējumus. Freids apgalvoja, ka sapņi lielākoties ir no apziņas izstumto seksuālo “vēlmju piepildījums’’, taču Karls Jungs tam nepiekrita.

Tāda uzskata nesaskaņa beigu beigās izraisīja nopietnas domstarpības starp abiem zinātniekiem. Jungs sākumā bija viens no Freida skolniekiem, taču viņam bija pārliecība, ka seksualitāte it tikai viens no tematiem, kas var izpausties sapņos. Jungs apgalvoja, ka sapņi nevis maskē neapzināto psihes saturu, bet atklāj to. Junga darbi ievirzījās pilnīgi pa citu ceļu nēkā Freida teorija un stipri atšķīrās no tās. Jungs bija pārliecināts, ka sapņi ir vairāk garīgās pasaules atklāšana sevī, nevis dzīvnieciskais vai seksuālais instinkts.

Junga pētījumi viņu noveda vēl neizzinātas cilvēka psihes jomās. Viņš izvirzīja domu par “kolektīvo neapziņu’’, kura kopīgu zināšanu un pieredzes krātuvē vieno visus cilvēkus neatkarīgi no rases, reliģiskās pārliecības vai izcelsmes un kura bieži vien atspoguļojas sapņos.

Junga pētījumi par ezoteriskajām parādībām - telepātiju, paredzēšanu, astroloģiju, I Dzin, taro, poltergeistu un rēgiem - ļāva izstrādāt vienu no nozīmīgākajām teorijām; Jungs saskatīja nejaušo notikumu jēgpilno sistēmu, parādību, ko viņš vēlāk nosauca par sinhronomiju. Lai gan tās saucamās “sakarības” nepieder pie cēloņu un seku jomas, Jungs uzskatīja, ka tajās izpaužas dabas pamatu sistēma. Jungs domāja, ka ar sinhroniju izskaidrojama paredzēšanas spēja, kas parādās sapņu veidā.

Savā autobiogrāfijā “Atmiņas, sapņi un pārdomas’’ Jungs atstāsta sapni, kurā viņš piedalījies dārza viesībās. Tajās bijusi arī viņa māsa ar draudzeni -      sievieti, kura dzīvoja Bazēlē un kuru Jungs labi pazina. Sapnī Jungs zināja, ka šai sievietei drīz jāmirst. Taču pamostoties nebija varējis atcerēties, kas bijusi sapnī redzētā sieviete, lai gan sapni joprojām iztēlojies ļoti spilgti. ‘’Pēc pāris dienām saņēmu ziņu, ka māsas draudzene gājusi bojā nelaimes gadījumā. Es uzreiz atminējos, ka tieši šo sievieti redzēju sapnī un pēc tam nespēju atcerēties, kas tā bijusi.’’